Farmācijas rūpniecībā izmanto tikai dažas no tām: kokveida alveju (Aloe arborescens), dzeloņaino (adataino) alveju (A. ferox) un tās hibrīdus ar A. africana un A. spicata, Barbadosas jeb īsto alveju (A. barbadensis, syn. A. vera), Perija alveju (A. perryi). Eiropas farmakopejas kontekstā medicīniska nozīme ir divām sugām – A. ferox un A. barbadensis. Alveja ir izplatīts istabas augs, kuru bieži vien audzē ne tik daudz tās krāšņuma, cik praktiska apsvēruma dēļ – dakteris vienmēr pa rokai. Biežāk audzētās un izmantotās dziedniecībai mājās ir kokveida alveja, Sokotras alveja (A. soccotrina) un svītrainā alveja (A. striatula, syn. A. striata). Pret apgalvojumu, ka alvejas ir netoksiski augi, jāizturas piesardzīgi. Apstākļos, kad par dekoratīvu augu mūsu mājās var nokļūt praktiski jebkurš augs, jāpatur prātā, ka dažas alvejas sugas tomēr ir indīgi augi, kuru sastāvā konstatēti plankumainajam suņstobram (Conium maculatum) raksturīgiem līdzīgi savienojumi.

 

 

Savvaļā alvejas izplatītas reģionos ar īpaši sausu, karstu klimatu – tropiskajā, Austrum- un Dienvidu Āfrikā, Madagaskarā, Arābijas pussalā un Arābijas jūras skautajā Sokotras salā, kur tās ir tipisks tuksnešu, pustuksnešu un savannas smilšainu un akmeņainu klajumu augs. Tās introducētas un tiek kultivētas Vidusjūras reģiona valstīs, Ziemeļ- un Dienvidamerikā, Āzijā, Austrālijā, arī Melnās jūras piekrastē (A. arborescens) – Adžārijā (Gruzijā) un Odesas apkārtnē. Pasaulē alveja tiek audzēta ļoti lielā platībā. Tirgū pieprasītākā A. vera vien šobrīd pasaulē tiek audzēta 23 589 ha platībā vairākos desmitos valstu (Amerikā – 19 119 ha, Austrālijā un Āzijā – 4170 ha, Āfrikā 300 ha). Meksikā tiek iegūti 47% no izaudzētā A. vera daudzuma, Argentīnā – 15%, Austrālijā – 9%.

 

 

Alvejas ir daudzgadīgi, morfoloģiski ļoti dažādi kserofīti sukulenti augi. Vairākums to ir lakstaugi, bet ir arī krūmi un koki. Visām alvejām lapas ir ļoti sulīgas, gaļīgas, lancetiskas vai zobenveida, stumbru skaujošas, ar zobainu vai dzeloņainu malu. Lapu garums variē no 20 līdz 90 cm, platums sasniedz 7 – 20 cm, bet biezums – 2 – 5 cm. Tikai dažām sugām lapas vienmērīgi klāj visu stumbru; parasti lapas veido rozeti, kurā tās izvietotas spirāliski vai divās rindās. Dabiskos apstākļos alvejai katru gadu attīstās viens vai vairāki līdz pat 2 – 3 m gari ziedneši ar dzeltenu, oranžu, sarkanu vai baltu, līdz 5 cm garu stobrveida ziedu ķekaru, skaru vai vārpu, kas pēc tam pārtop augļos – pogaļās, no kuru sēklām veidojas jaunas audzes. Dažas sugas vairojas arī veģetatīvi, jo no to apakšzemes stoloniem izaug jaunas vasas.

 

 

No alvejām iegūst dažāda veida lapu drogu, no tās – dažādus produktus, kurus izmanto dažādas darbības zāļu preparātu, kosmētikas un higiēnas preču un pārtikas ražošanai.

Lapas (Folium Aloes) vai sānu vasas (Cormus lateralis Aloes) drogu vāc, tās nogriežot no stumbra apakšējās un vidusdaļas. Lapu iegriež pie pamatnes un kopā ar maksti atdala no stumbra. Savākto drogu glabā vēsā, tumšā vietā; ne ilgāk kā 24 h laikā pēc savākšanas tā jānogādā pārstrādei vai žāvēšanai.

Žāvējot alvejas lapas paaugstinātā temperatūrā, nodrošināt drogai nepieciešamo kvalitāti neizdodas, jo lapas ir ļoti sulīgas – tās nav iespējams ātri izžāvēt, ievērojot to sastāvā esošām aktīvām vielām optimālu žāvēšanas temperatūru: žāvēšanas periodā lapās turpinās fermentatīvi procesi, kuros iesaistītas oksidāzes, kas izraisa būtiskas lapu ķīmiskā sastāva pārmaiņas. Tāpēc lapas žāvē pazeminātā temperatūrā, līdztekus palielinot to bioloģisko aktivitāti: 18 diennaktis lapas tur +4 – +6°C temperatūrā, tad sasmalcina un sasaldē līdz -30°C temperatūrai, žāvē -20°C temperatūrā vakuumā.

No alvejas lapu/vasu drogas iegūst četrus galvenos produktus: sulu, sauso ekstraktu, gļotvielas (gelu) un biogēnos stimulatorus saturošus preparātus.

 

 

No visām medicīnā izmantojamo alveju sugām iegūst dzeltenu, rūgtu sulu, kas atrodas īpašās cauruļveida šūnās, kas daļēji aptver vadaudu kūlīšus (skat. 1. zīm.). Nogrieztās lapas saliek stāvus traukos ar sietveida pamatu un ļauj sulai brīvi iztecēt (~ 6 h), to savācot tvertnēs. No savāktās sulas iegūst t.s. sauso sulu, ko farmācijā sauc par Aloe (aloji). To izmanto ārstniecisku un kosmētisku līdzekļu gatavošanai, alkoholisku un bezalkoholisku dzērienu un konditorijas izstrādājumu ražošanā, galvenokārt par rūgtas garšas komponentu, veidojot to garšas buķeti.

Iegūto sulu var izmantot neattīrītu; var attīrīt no sveķveida vielām un gatavot preparātus ar antracēna atvasinājumu noteiktu daudzumu. Atkarībā no izmantotās sugas, tās augšanas vai kultivēšanas vietas un izvaicēšanas (žāvēšanas) veida, iegūst dažādus koncentrētus izžāvētas (sausas) sulas – alojes veidus. Eiropas Farmakopejā ir iekļauta Kāpas aloje (Aloe capensis), Barbadosas jeb Kurakao aloje (Aloe barbadensis), alojes pulveris (Pulvis Aloes) un aloīns (Aloinum), bet citviet izmanto arī Sokotras, Zanzibāras, Ugandas, Musambras u.c. alojes.

Iztvaicējot alvejas sulu, iegūst gaiši vai tumši brūnu vai zaļ- līdz sarkanbrūnu nenoteiktas formas gabalos lūstošu masu ar raksturīgu nepatīkamu, jūtamu [pārņemošu] smaržu un nepatīkamu, šķebinošu, ļoti rūgtu garšu. Kāpas aloje, kuru galvenokārt iegūst no A. ferox un tās hibrīdu lapu sulas, ietvaicē augstākā temperatūrā un ilgāk, tāpēc tā ir cietāka, trauslāka, ar spīdīgu lūzumu, tumši brūna masa ar zaļu nokrāsu vai zaļi brūns pulveris. Tā satur ne mazāk par 18% (Ph. Eur. 5) barbaloīnā pārrēķinātu hidroksiantracēna atvasinājumu. Barbadosas aloji iegūst no A. barbadensis lapu sulas. Tā ir mīkstāka, ar vaskainu lūzumu tumši brūna masa vai brūns pulveris, kas satur ne mazāk par 28% (Ph. Eur. 5) barbaloīna daudzumā pārrēķinātu hidroksiantracēna atvasinājumu. Alojes pulveri parasti iegūst, sulu izsmidzinot žāvējamās kamerās, bet aloji attīrot no ūdenī nešķīstošiem savienojumiem, iegūst antraglikozīdu lielu koncentrāciju saturošu produktu aloīnu.

Visu veidu aloje satur:

–           hidroksiantracēna atvasinājumus, galvenokārt antrona tipa C-glikozīdus, un brīvus un glikozīdiski saistītus antrahinona atvasinājumus aloeemodīnu un hrizofanolu. Nozīmīgākais no tiem ir aloeemodīna antrona glikozīds barbaloīns (aloīns). Tas ir diastereoizomēru (spoguļizomēru) aloīna A un aloīna B maisījums. Barbadosas alojā tā ir 25 – 40(- 57)%, Kāpas alojā – 13 – 27%. Visvairāk barbaloīna ir jaunās lapās; tā daudzums samazinās vecākās lapās virzienā stumbram uz leju.

–           sveķus ar caureju radošu darbību (16 – 63%). To sastāvā ietilpst hromona atvasinājuma C-glikozīdi (alo(j)ezīni jeb alo(j)erezīni A, B, C) vai 6-fenilpirān-2-ona atvasinājumu O-glikozīdi (alo(j)enīni A, B).

Aloje un aloīns ir caurejas līdzekļi, bet tie nav pirmās izvēles zāļu līdzekļi, jo drogas sastāvā ietilpstošajā antracēna atvasinājumu maisījumā pārākumā esošie reducētie savienojumi izraisa stipru zarnu gļotādas kairinājumu un var radīt spastisku diskomforta sajūtu zarnās, tāpēc jālieto tikai gadījumā, ja nepieciešams drastiskas darbības (purgatīvs) caurejas līdzeklis. Alojes/aloīna izraisītais efekts ir daudzkārt spēcīgāks nekā atbilstošiem antrahinona atvasinājumiem, kas ir sennas lapu un augļu, pabērza augļu un pareizi sagatavotas krūkļa mizas drogu galvenās aktīvās vielas. Izvēloties par caurejas līdzekli aloji/aloīnu, stingri jāievēro dienas deva: 10 – 30 mg hidroksiantracēna atvasinājumu, kas pārrēķināti bezūdens aloīna daudzumā.

Šo savienojumu spējas radīt caureju pamatā ir antracēnu atvasinājumiem raksturīgais mehānisms: ķīmiski tiek kairināti resnās zarnas gļotādas receptori un tiek palielināts tās sienas gludo muskuļu tonuss, šādā veidā reflektori tiek ietekmēta resnās zarnas peristaltika, tāpēc paātrinās zarnu satura pārvietošanās, samazinās šķidruma uzsūkšanās, jo samazinās kontakta ilgums ar zarnas sienu, notiek ūdens un elektrolītu izvade. Rezultātā tiek sašķidrināts zarnu saturs un atvieglota tā izvade no organisma. Efekts rodas 8 – 12 h (reti – pēc 6, bet var būt arī pēc 24 h) pēc uzņemšanas per/os, jo antraglikozīdu šķelšana ar mikrofloras enzīmiem un farmakoloģiski aktīvu brīvo aglikonu uzkrāšanās resnajā zarnā notiek pakāpeniski. Lieto īslaicīgi akūta aizcietējuma gadījumā, ja nevar panākt mīkstu vēdera izeju ar diētu vai uzbriestošiem caurejas līdzekļiem (pildvielām) un zarnu trakta sagatavošanai rentgenoloģiskai izmeklēšanai. Ilgstoša jebkuras antracēna atvasinājumus saturošas drogas vai produkta, tostarp alojes/aloīna lietošana rada pieradumu, jo vājinās resnās zarnas normāla funkcionēšana. To izraisa elektrolītu (pirmkārt, K⁺) trūkums, kā rezultātā attīstās zarnu atonija, nieru darbības traucējumi, zarnu sienas muskuļapvalkā esošo nervu šķiedru bojājumi; K⁺ nepietiekamība izraisa arī sirds darbības traucējumus un muskuļu vājumu, tāpēc būtu jālieto tikai pēc ārsta ieteikuma! Bez ārsta uzraudzības nedrīkst lietot ilgāk par 1 – 2 nedēļām (8 – 10 dienas!) un bērniem līdz 12 gadu vecumam. Nedrīkst lietot ileusa (zarnu nosprostojuma), zarnu atonijas, hroniska aizcietējuma, sāpju zarnās, akūta vēdera dobuma iekaisuma, hemoroīdu, nefrīta, krampju, nenoskaidrota šķebināšanas un vemšanas iemesla un dehidratācijas gadījumā. Neiesaka lietot grūtniecēm un zīdītājām, jo nav pietiekamu pētījumu, vai šķērso placentāro barjeru un kā tas ietekmē augli; ir zināms, ka nokļūst mātes pienā; nepieciešamības gadījumā lieto stingrā ārsta uzraudzībā pēc ļoti rūpīgas riska un guvuma attiecības izvērtēšanas. Bez tam jāpatur prātā, ka var izraisīt pastiprinātu asins pieplūdumu mazā iegurņa orgānos.

Sulu var iegūt, lapas/vasas presējot un sulu konservējot ar 95% spirtu (4 + 1). Šajā gadījumā sulas sastāvā ir ne tikai aloīna šūnu saturs, bet visa no drogas izspiestā masa, tostarp gļotvielas. To lieto kuņģa un zarnu iekaisuma, aizcietējuma, ārīgi – apdeguma, iekaisīgu brūču un ādas slimību gadījumā.

Sauso ekstraktu iegūst no A. barbadensis un A. ferox, to lapas apstrādājot ar karstu ūdeni. Gala produkts satur ne mazāk par 19% barbaloīna. To lieto tāpat, kā aloji/aloīnu saturošus preparātus.

 

 

Gļotvielas iegūst no A. barbadensis (A. vera). Tās atrodas lapas vidusdaļas parenhīmas šūnās. Gļotvielu recekļveida masas komercproduktu sauc par alvejas gelu (A. vera gelu). To iegūst ļoti dažādi: izspiežot vai ekstraģējot, izmantojot fizikālas un ķīmiskas metodes un stabilizējot. Iegūtajam gelam ir ļoti dažādas īpašības un bieži vien tas vairs nav identisks tām gļotvielām, kas bija alvejas šūnās, daudzkārt – satur šo gļotvielu mono- un polisaharīdus ļoti maz vai faktiski to produktā nav.

Gaisa skābekļa ietekmē gels ātri oksidējas, tā komponenti sadalās un produkts ātri zaudē bioloģisko aktivitāti. Ir pētītas, aprakstītas un tiek lietotas ļoti dažādas gela iegūšanas metodes, taču kvalitatīva gela iegūšanas pamatprincipi un pamatetapi ir vienādi. Obligāts nosacījums – lapas jāpārstrādā tūlīt pēc to savākšanas, jo atmosfēras gaisa skābekļa ietekmes dēļ drogā sākas ļoti strauji notiekoša gļotvielu fermentatīva noārdīšana un baktēriju vairošanās. Pilns pārstrādes process iekļauj šādas darbības: lapas rūpīgi mazgā, izmantojot piemērotu baktericīdu līdzekli; nodala gļotvielas saturošo mezofila daļu no mizas un tai piegulošās mezofila ārējās daļas; izšķīdinot celulozi, izmantojot, piemēram, celulāzi, no audiem atdala gļotvielas; iegūto šķidrumu, to apstrādājot ar aktivēto ogli, atkrāso un, ja gels paredzēts iekšķīgai lietošanai, no tā nodala aloīnu u.c. laksatīvas darbības antracēna atvasinājumus; filtrē; sterilizē, piemēram, apstrādājot ar ultravioletiem stariem, enzīmiem vai karsējot (ne ilgāk par 3 min +75 – 85°C temperatūrā vai ne ilgāk par 15 min +65°C temperatūrā, tad strauji atdzesē līdz +5°C vai zemākai temperatūrai); stabilizē, pievienojot nātrija benzoātu, kālija sorbātu, citronskābi, E vitamīnu. Iegūto šķidro galaproduktu mēdz koncentrēt, iztvaicējot lielu daļu vai visu tā sastāvā esošā ūdens.

Alvejas gļotvielas izpētītas nepilnīgi, bez tam dabīgo gļotvielu masas un dažādu ražotāju alvejas gela ķīmiskais sastāvs mēdz būt atšķirīgi. Gļotvielu pH ir 4 – 5, tās satur 98,5 – 99,5% ūdens, atlikušās masas lielāko daļu veido mono- un polisaharīdi, pārējo – fermenti (oksidāze, katalāze, amilāze, celulāze, bradikināze, karboksipeptidāze), vitamīni (), slāpekli saturoši savienojumi (aminoskābes), steroīdi savienojumi (lupeols, kampestrols, sitosterols), organiskas skābes, minerālvielas. Aprakstot alvejas gela ķīmisko sastāvu tiek izmantota arī šāda veida izteiksmes forma – antibiotiskas darbības savienojumi, biogēni stimulatori, brūces dziedējoši hormoni. Alvejas polisaharīdi ir lineāri polimēri, kuru sastāvā konstatēti četri dažādā pakāpē daļēji acetilēti glikomannāni, kuros glikozes un mannozes attiecība ir 1 : 2,8. Polisaharīdus hidrolizējot, gļotvielu/gela viskozitāte mazinās. Hidrolizātā konstatēta glikoze, mannoze, fruktoze, galaktoze, arabinoze, ksiloze, uronskābe. Svaigā A. vera gelā polisaharīdu ir 0,2 – 0,3%, izžāvētā (pulverizētā) – 0,8 – 1,2%. Par pektīnvielu un miecvielu klātbūtni gļotvielu masā dati ir pretrunīgi.

Alvejas gelu izmanto par mitrinošu, pārklājošu, iekaisumu mazinošu, šūnu proliferāciju, kolagēna sintēzi sekmējošu, UV(B) fotoimūnsupresiju inhibējošu, imūnstimulējošu līdzekli apdeguma, apsaldējuma, kairinošu aģentu, UV starojuma u.c. izcelsmes dermatīta, nobrāzuma u.c. ādas bojājumu un tos pavadošu sāpju un niezes mazināšanai un ārstēšanai, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas dzīšanas veicināšanai. Šīm vajadzībām ražo ziedes, gelus, ar to piesūcinātu pārsienamo materiālu, tabletes, kapsulas un šķidras zāļu formas. Kosmētikas un higiēnas preču ražotāji alvejas gelu izmanto par pamatkomponentu krēmu, losjonu, ziepju, šampūnu un sejas ādas tīrīšanas un skūšanās līdzekļu sastāvos. Tas tiek iestrādāts autiņbiksītēs un biksīšu ieliktņos ādas iekaisuma novēršanai. Šobrīd alvejas gels ir ķermeņa kopšanas līdzekļu ražotāju biežāk lietotākais komponents (pēc International Aloe Science Council datiem gada laikā tas ir izmantots 1557 pārdošanā jaunienākušos produktos, otrajā vietā atstājot vīnogu sēklu ekstraktu – 394). Neraugoties uz tik ļoti lielo popularitāti, kas balstīta gan uz alvejas gela labvēlīgo ietekmi, bet vēl vairāk – uz ražotāju prasmi pārliecināt par produkta ekskluzivitāti, apgalvojumi par tā daudzpusīgo iedarbi vairākumā gadījumu ir balstīti vai nu uz tautas medicīnas novērojumiem, vai eksperimentāliem pētījumiem in/vitro vai dzīvniekiem un tajos gūto novērojumu un secinājumu pārcēlumu uz cilvēku. Mūsdienās šāda faktu interpretācija vairs netiek uzskatīta par korektu, tāpēc šobrīd patiešām ir liela zinātniska interese par alveju un tā iziet savu loģisko ceļu caur eksperimentāliem, pēc tam – klīniskiem pētījumiem. Pagaidām gandrīz visi pētījumi atrodas tikai eksperimentālu pētījumu stadijā, bet tajos gūtie rezultāti ir daudzsološi, kas sola mums atklāt jaunas gan alvejas antacēnatvasinājumu, gan polisaharīdu īpašības; cits jautājums, vai tās izrādīsies arī ar lietošanas vērtību, vai ieguls kopējā faktoloģiskajā materiālā.

Pārtikas rūpniecībā A. vera izmanto funkcionālās pārtikas ražošanai, īpaši par dažādu dzērienu, tostarp tējas, sastāvdaļu. Ražotāji pārstrādei piedāvā gela koncentrātu šķidruma un pulvera veidā, alvejas sulas koncentrātu un tās pulveri, žāvētu lapu pulveri, kā arī saldētus gela gabaliņus, kurus var izmantot par vieglu uzkodu, atvēsinātu u.c. dzērienu gatavošanai, jogurtu u.c. pārtikas produktu sastāvā, lai palielinātu to uzturvērtību. Nesen paziņots, ka Spānijā ir patentēts no A. vera gela izveidots svaigu pārtikas produktu saglabāšanai paredzēts pārklājums. Tas neietekmē produkta organoleptiskās īpašības, ir droši apēdams, dabisks un apkārtējai videi draudzīgs alternatīvs līdzeklis, ar ko aizstāt tradicionāli lietotos sintētiskos un dažādas darbības ķīmiskos aizsardzības līdzekļus, ko plaši un lielā daudzumā lieto iegūtās lauksaimnieciskās produkcijas saglabāšanai.

 

 

Savdabīga zāļu līdzekļu grupa ir biogēnos stimulatorus saturoši alvejas preparāti. Terminu biogēnie stimulatori 20. gs. trīsdesmito gadu beigās ieviesa oftalmologs, akadēmiķis V. P. Filatovs, lai apzīmētu savienojumu kopumu, kas rodas izolētos augu un dzīvnieku audos nelabvēlīgu ārēju faktoru ietekmē un kas, ievadot šos audos izveidojušos savienojumus dzīvā organismā, spēj stimulēt tā nomāktos fizioloģiskos procesus, palielināt organisma pretestības spējas un sekmēt un paātrināt tā reģenerācijas procesus. Biogēno stimulatoru darbības mehānisms ir maz izpētīts, bet, neraugoties uz to, šie līdzekļi bija ļoti populārs padomju farmaceitiskās rūpniecības produkts, kuru joprojām turpina lietot par palīglīdzekli daudzu oftalmoloģisku, dermatoloģisku, kuņģa un zarnu trakta, ginekoloģisku u.c. slimību gadījumā.

Lai iegūtu biogēnos stimulatorus saturošus alvejas preparātus, svaigu, rūpīgi nomazgātu drogu pakļauj nelabvēlīgu apstākļu ietekmei, to turot 12 diennaktis tumšā vietā +4 – 8°C temperatūrā. Pēc tam drogu, piemēram, sagriež mazos gabaliņos, sterilizē 120°C temperatūrā un glabā sterilos apstākļos. Svaigu, sterilizētu, žāvētu vai citādi konservētu biostimulēto alvejas drogu izmanto dažādu zāļu formu gatavošanai. Piemēram, sasmalcina, aplej ar pieckāršu daudzumu ūdens un 1 – 2 h nostādina istabas temperatūrā. Iegūto izvilkumu – šķidro ekstraktu, attīra.. No tā gatavo šķīdumus iekšķīgai lietošanai un s/c injekcijām; lieto acu slimību, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, bronhiālās astmas u.c. slimību gadījumā. Biogēnus stimulatorus saturošs liniments ir lapu sulas emulsija rīcineļļā; to lieto apdegumu un par profilaktisku līdzekli staru terapijas gadījumā. No biostimulētām izžāvētām lapām gatavo tabletes; lieto oftalmoloģisku slimību kompleksai terapijai.

Suga	Tās galvenās morfoloģiskās pazīmes
Aloe barbadensis (A. vera) Barbadosas jeb īstā alveja	Jauns augs ir bezstumbra lakstaugs ar piezemes lapu rozeti; tam kļūstot vecākam, izaug līdz 25 cm garš stublājs. Par nobriedušu augu ar 12 – 16 lapām izveidojas 4 gadu vecumā; tā dzīves ilgums – 12 gadi. Lapas ir 30 – 50 cm, bet pilnībā izaugušas – 60 – 90 cm garas, pie pamata 5 – 10 cm platas; jaunās lapas ir vairāk vai mazāk stāvas, koši zaļas, ar neregulāriem baltiem plankumiem, vecās – izplestas, pelēkzaļas, bez plankumiem. Ziednesis līdz 90 cm garš, ziedi dzelteni.
Aloe ferox Dzeloņainā (adatainā) alveja	2 – 3 m augsts krūms ar vienu kokveida stumbru, tā galā izvietota lapu rozete. Lapas 40 – 60 cm garas, zilganzaļi pelēkas, ar dzeloņainu malu un daudziem dzeloņiem to virspusē un apakšpusē. Ziedi dzelteni vai oranži.
Aloe arborescens Kokveida alveja	2 – 5 m augsts koks vai krūms, stumbrs līdz 30 cm resns, blīvi klāts ar sānu vasām. Lapas rozetē, līdz 60 cm garas, pie pamata 3 – 6 cm platas un 1,2 – 2 cm biezas, mala dzeloņaina. Ziednesis līdz 80 cm garš, ziedi sārti.
Aloe striatula (A. striata) Svītrainā alveja	Stumbrs zarains, lapas pelēkzaļas, ar zaļganbrūnām vai tumšām svītrām, bez dzeloņiem, ar baltu skrimšļveida malu, kas saulē kļūst sārta.